Lieldienu olas, krāsotas ar sīpolu mizām: dabīgs paņēmiens

Lieldienas Latvijā nav iedomājamas bez krāsotām olām. Ola kopš seniem laikiem saistīta ar pavasari un dzīvības atjaunošanos, un tās krāsošana ir tradīcija, ko pieņemts darīt kopā ar bērniem. Veikalos pārdod gatavas krāsvielas, tomēr visvecākais un vienkāršākais paņēmiens ir sīpolu mizas. Tās dod siltus, dabīgus toņus, un parasti mizas jau ir mājās – pietiek tās krāt dažas nedēļas pirms svētkiem.

Kas vajadzīgs

Vienam ducim olu vajadzīga liela sauja sausu sīpolu mizu, apmēram 30–50 gramu. Jo vairāk mizu un jo ilgāk olas tajās stāv, jo tumšāks būs tonis. Brūno vai dzelteno sīpolu mizas dod no zeltaini oranžas līdz tumši sarkanbrūnai krāsai. Sarkano sīpolu mizas piešķir purpursarkanus un zaļganus toņus, un tās labāk pievienot mazākā daudzumā, lai krāsa nesanāktu pārāk tumša.

Olām labāk izvēlēties baltas čaumalas, jo uz brūnām krāsa izskatās tumšāka un mazāk spilgta. Olas pirms vārīšanas jāizņem no ledusskapja un jāatstāj istabas temperatūrā, citādi čaumala vārīšanas laikā var pārplīst. Čaumalu der noslaucīt ar etiķi, lai uz tās nepaliktu taukains slānis un krāsa ņemtos vienmērīgi.

Krāsošana soli pa solim

Mizas ieliek katlā, aplej ar ūdeni un uzvāra. Vāra apmēram 15–20 minūtes, līdz ūdens kļūst tumši oranžs, un novārījumu nokāš caur sietu. Atpakaļ katlā liek olas, pievieno ēdamkaroti etiķa, kas palīdz krāsai labāk ieēsties, un vāra 10–12 minūtes uz mērenas uguns, lai olas izvārītos cietas. Ja gribas tumšāku toni, olas var atstāt novārījumā vēl uz stundu vai pat uz nakti ledusskapī. Pēc tam tās izņem un noslauka, bet, ja vēlas spīdumu, ar salveti, kas samitrināta augu eļļā, viegli notrin čaumalu.

Olām jābūt vienā kārtā un pilnīgi apklātām ar šķidrumu. Ja ūdens ir par maz, olas krāsosies nevienmērīgi. Vārīšanas laikā tās nedrīkst atsisties cita pret citu, tāpēc uguni neturiet par stipru.

Raksti ar lapiņām un vasku

Vienkāršākais veids, kā olu padarīt svētkiem piemērotu, ir uzlikt tai rakstu. Pirms vārīšanas pie mitras čaumalas pieliek nelielu pētersīļa vai dilles lapiņu, apsedz ar neilona zeķes gabalu un cieši sasien. Pēc novārīšanas lapiņa atstāj gaišu atspiedumu uz tumšās krāsas. Tādu pašu efektu dod arī rīsu graudi, ko ar audumu pieķer pie čaumalas, – iznāk smalks punktveida raksts.

Tiem, kam patīk smalkāks darbs, der vaska tehnika. Pirms krāsošanas uz olas ar izkausētu vasku vai sveces pilieniem uzzīmē rakstu. Vasks neļauj krāsai nonākt uz čaumalas, tāpēc zīmējums paliek gaišs. Pēc vārīšanas vasku nokausē ar siltu ūdeni vai noberž ar salveti.

Cik ilgi olas glabājas

Vārītas olas ledusskapī glabājas apmēram nedēļu, un krāsošana šo laiku nemaina. Ja olas paredzētas Lieldienu galdam, tās vislabāk izvārīt un nokrāsot pāris dienu iepriekš un glabāt ledusskapī. Svētku rītā tās izņem un liek groziņā, bet istabas temperatūrā ilgāk par divām stundām tās nevajadzētu atstāt. Ja olas paredzētas tikai rotāšanai, tās var izpūst, un čaumalas krāsot kā parasti, tikai bez vārīšanas, – tādas glabājas gadiem.

Lieldienu tradīcijas

Latvijā Lieldienas ir arī šūpošanās laiks. Ticēts, ka jo augstāk šūposies, jo labāk augs lini un graudi, tāpēc šūpoles ceļ pagalmos jau pirms svētkiem. Pazīstama ir arī olu ripināšana un olu cīņa: katrs izvēlas savu olu un sit to pret otra olu – uzvar tas, kura čaumala paliek vesela. Svētku brokastīs olas ēd ar sāli, rupjmaizi un sviestu, bet galdā bieži ir arī kūpināta gaļa un svaigi cepti saldumi, piemēram, kanēļmaizītes.

Ja olas krāsojat kopā ar bērniem, atstājiet laiku eksperimentiem. Katra ola iznāk citāda, un tieši tas šo darbu padara jauku. Dažas nokrāsojas dziļi sarkanbrūnas, citas paliek zeltainas, bet uz dažām atspiedumi izrādās tik skaidri, ka tās gribas ielikt groziņa vidū. Visas olas ir ēdamas, tāpēc nekas neiet zudumā – ja kāda sanāk mazāk glīta, to vienkārši apēd pirmo.

Sīpolu mizas var izmantot arī citur: zupas buljonā tās piešķir zeltaino krāsu, bet pēc tam jāizņem. Tāpēc, gatavojot ikdienas ēdienus, vērts mizas nemest ārā, bet likt kartona kastē, kamēr pienāk pavasaris.